Darbs ar koku Edgaru aizrāva jau pamatskolas laikā, un tas bija galvenais iemesls, kāpēc viņš apsvēra savas profesionālās darbības saistīšanu ar kokapstrādes nozari. Taču, ja ļautu vēlreiz izvēlēties savu izglītības ceļu, viņš dotu priekšroku mācību turpināšanai Siguldas Valsts ģimnāzijā, nevis virzītos pa vidējās profesionālās izglītības ceļu:

“Pēc devītās klases absolvēšanas pārgāju mācīties uz Mālpils profesionālo vidusskolu, kur apguvu mēbeļu galdniecību. Uzskatu, ka profesionālās skolas ir ļoti laba izvēle tiem, kuri vēlas apgūt arodu un pēc tam iet darba tirgū, jo esi apguvis nepieciešamo zināšanu bāzi un praktiskās iemaņas. Skolā bija arī prakses iespējas, un manā gadījumā ar gūto pieredzi pietika, lai 17 gadu vecumā saprastu, ka nevarēšu visu mūžu būt ražošanas līnijas strādnieks. Jau tad zināju, ka vēlos vairāk – izprast ražošanas procesus un tehnoloģijas, “rakt dziļāk”, tāpēc izvirzīju sev mērķi: turpināt studijas nozarē. Tomēr nācās atzīt, ka līdzās tehnikumā iegūtajām profesionālajām iemaņām man bija krietni zemāks akadēmisko zināšanu līmenis, nekā tiem, kuri bija absolvējuši vidusskolas, un tas bija nopietns šķērslis studiju laikā.”

Sekmes Mālpils profesionālajā vidusskolā ļāva turpināt studijas Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Taču, jāatzīst, ka, studējot nācies ne vienu vien stundu pavadīt bibliotēkā, papildu apgūstot matemātikas, fizikas un ķīmijas vidusskolas līmeņa vielu. Kā pats atzīst,  dažkārt vieglāk šķitis iemācīties jautājumus par koksnes īpašībām, nekā mēģināt atgūt dažu labu vielu eksaktajos priekšmetos. Tomēr, ja vēlies kaut ko, nekas nav nepaveicams.

Edgars Vuņģis savas karjeras izaugsmei par savējo izvēlējies kompāniju "SC “Koks", kas realizē pilnu ražošanas ciklu no zāģmateriālu iepirkšanas līdz gatavās produkcijas – mēbeļu – tirdzniecībai, savu produkciju piedāvājot ne tikai vietējam, bet arī Eiropas tirgum. Par sasniegto uzņēmums 2018. gadā tika apbalvots ar meža nozares Oskaru – balvu Zelta čiekurs nominācijā par inovatīvu uzņēmējdarbību. Uzņēmumā darba gaitas Edgars uzsāka kā mēbeļu konstruktors, bet pakāpeniski, pierādot sevi darbā, vadība viņam uzticējusi papildus pienākumus, un šodien jaunietis sasniedzis ražošanas vadītāja amatu. Veicamo pienākumu klāsts ir ļoti plašs – viņa pārziņā ir ne tikai segmenta ražošanas nodrošināšana, bet arī darbinieku atlase, 100 darbinieku lielā kolektīva veidošana un motivēšana, iekārtu iestatīšana un apkalpošana, vēl papildus ir jāorganizē iepirkumi, materiālu un instrumentu piegādes. Pats Edgars atzīst, ka dažubrīd pietrūkst iespēja strādāt no 8:00 un 17:00 izslēgt darba galdu, lai dotos mājās, tomēr viņš pēc rakstura nav rutīnas cilvēks, tāpēc ir gandarīts par dinamisku darbu un ikdienas sniegtajiem izaicinājumiem:

“Agri sāku apzināties kokapstrādi kā savējo, ka tas ir mans ceļš. Vīlies neesmu. Pienākumi ir daudz, un atbildība liela, tomēr tas noteikti ir labāk, jo veicina personīgo izaugsmi un attīstību. Turklāt ir ļoti daudz jautājumu, ko teorētiski apguvu universitātē un tagad varu izmantot praktiski uzņēmuma ikdienas darbā, tāpēc apzinos, ka bez LLU sniegtās izglītības nebūtu sasniedzis tādu profesionālo līmeni, kā šodien. Protams, visu nekad nezināsi, jo kokapstrāde kā nozare ļoti strauji attīstās. Datorizētās jeb ciparvadības iekārtas mūsu darbā ienāk arvien vairāk, tāpēc nepārtraukti jāmācās līdzi.”

Atminoties studiju laiku, Edgars Vuņģis ar labu vārdu min pasniedzēja Ginta Priedkalna kursu par zāģmateriālu ražošanu. Viņš licis domāt pašam un rakties, radot studentos azartu iegūt jaunas zināšanas. Ar pasniedzēju Edgaru Bukšānu viņš sazinās joprojām, arī desmit gadus pēc absolvēšanas, konsultējoties par materiālu žāvēšanu, apdari un citiem kokapstrādes aspektiem. Savukārt hidraulikas un elektrotehnikas kursus Vuņģis ar šodienas domāšanu noteikti būtu apguvis cītīgāk, jo to nozīmīgumu apzinājies tik vēlāk un bijis spiests daudz no garām palaistā apgūt pašmācības ceļā. Tomēr tieši atbilstošas izglītības trūkumu Edgars min kā galveno šķērsli un kavēkli kokapstrādes nozares attīstībā:

“Mani ikdienas pienākumi saistīti ar darbinieku atlasi, un varu apliecināt, ka ir ļoti sarežģīti atrast kvalificētus, gados jaunus speciālistus ar potenciālu. Tādu principā nav darba tirgū, tāpat kā tādi, kuri būtu gatavi sākt no paša zemākā līmeņa uzņēmumā, pakāpeniski izprast ražošanas nianses, uzkrāt zināšanas un pieredzi, lai virzītos uz augšu. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc arī mūsu uzņēmumā piesaistīti viesstrādnieki, bet paralēli intensīvi strādājam ar LLU un meklējam papildspēkus studentu vidū, jo kvalificēts, kvalitatīvs un domājošs darbaspēks ir viens no galvenajiem priekšnosacījumiem, lai uzņēmums sekmīgi attīstītos. Mums nav jēgas plānot jaunu cehu būvniecību un iekārtu iepirkšanu, ja nebūs cilvēku, kuri pie tām strādās. Ir jāsaprot, ka kokapstrādes nozare jau sen nenozīmē ieiet mežā, nogāzt koku, sazāģēt dēļos un pārdot ārzemniekiem. Mūsdienās IT iesaiste ir ļoti liela, un tas ļauj, teiksim, operatoram sēdēt ērtā krēslā kabinetā un attālināti vadīt zāģmateriālu apstrādi cehā. Tāda ir mūsu ikdiena. Sabiedrībai kopumā jāmaina domāšanu par kokapstrādes un mežistrādes jomu, jo tās potenciāls, pateicoties Latvijas mežiem, ir bezizmēra un ilgtspējīgi saimniekojot neizsmeļams. Mūs priecē, ka tiek domāts par jaunās paaudzes, kas vēlāk turpinātu darbu nozarē, izglītošanu, piemēram, Eiropas Savienības fondu finansējuma piesaiste profesionālo skolu un augstskolu vides un tehniskās bāzes uzlabošanā. Tas ir solis pareizā virzienā.”