Gada pēdējie mēneši tradicionāli ir valsts budžeta pieņemšanas laiks, ko pavada asas diskusijas valdībā, Saeimā un sabiedrībā. Vajadzību ir daudz, katrs cenšas deķīti vilkt uz savu pusi, bet skarbā realitāte kārtējo reizi liek iet uz visiem vienlīdz nepieņemamiem kompromisiem. Jo naudas visam nepietiek. Uz šāda fona ar īpašām bažām gaidāms 2020. gads, kad, beidzoties līdzšinējam Eiropas Savienības (ES) plānošanas periodam, visticamāk, saruks Briseles līdzfinansējums valsts funkciju īstenošanai, kas šobrīd Latvijas konsolidētajā budžetā veido apmēram 19%. 

Un ko tad? Skaidrs, ka resursus pat ne izaugsmei, bet kaut vai šī brīža līmeņa saglabāšanai būs jāmeklē tepat, pašiem savā valstī. Labā ziņa -mums šāds resurss ir. Meža nozarei ir iespējas sniegt daudz lielāku ieguldījumu valsts ekonomikā, taču, lai tas notiktu, jāveicina nozares starptautiskā konkurētspēja. Par to, kā to panākt, septembra beigās plaši tika diskutēts starptautiskajā konferencē Meža nozare bioekonomikai: iespējas un izaicinājumi klimata pārmaiņu gadsimtā. Un, kaut gan kuluāros par to tiek spriests jau sen, tieši tur pirmo reizi plašākai publikai izskanēja atziņa, ka meža politikā būtu jāveic vairākas būtiskas izmaiņas. Ar zinātniskām metodēm pierādot milzīgo meža nozares līdz šim neizmantoto potenciālu, to lieliski pamatoja Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātes dekāns, profesors Dagnis Dubrovskis. 

ALTERNATĪVAS 

Droši vien jāsāk ar to, ka mežsaimniecība, protams, ir tikai viens no iespējamiem Latvijas meža zemes izmantošanas veidiem. Kā labi redzams rakstam pievienotajā tabulā, zemes īpašnieks tikpat labus ienākumus varētu gūt, šajās platībās audzējot labību. Tas gan nozīmētu meža zemes transformāciju un visas ar atmežošanu saistītās sekas, tāpēc šādu iespēju apsvērt būtu utopiski, un lauksaimniecības piemērs šeit tiek izmantots tikai salīdzinošos nolūkos. Kaut vai lai parādītu, cik ļoti tā tomēr ir atkarīga no dažādām subsīdijām. 

Otra iespēja, ko īpašnieks var darīt ar savu mežu, ir saglabāt to dabas aizsardzībai. No ekonomiskā viedokļa arī tas ir izdevīgi - kompensācijas par saimnieciskās darbības ierobežojumiem Natūra 2000 teritorijās pārsniedz vidējos ienākuma rādītājus mežsaimniecībā, turklāt maksājumi tiek saņemti katru gadu, nevis tikai pēc mežizstrādes. Taču arī tā ir Eiropas subsīdija. Kaut gan būtu tikai loģiski, ka mēs, kā īsti saimnieki savā zemē, paši noteiktu, ko ar to iesākt un arī kompensācijas par savu dabas vērtību saglabāšanu maksātu no savas valsts budžeta. Bet, lai to varētu izdarīt, nauda vispirms jānopelna, un viens no veidiem, kā to izdarīt, ir meža zemi izmantot mežsaimniecībai. 

MEŽA VĒRTĪBA 

Kā redzams tabulā, šobrīd vidējie mežsaimniecības ienākumi uz hektāru Latvijā ir 95 eiro gadā. Salīdzinoši Somijā šis rādītājs ir tikai nedaudz augstāks - 100 eiro. Taču, ja paskatās uz vidējo augošā koka vērtību pieaugušās audzēs, Somijā tie ir aptuveni 30 eiro, AS Latvijas valsts meži apsaimniekotajās teritorijās - aptuveni 32 eiro, bet Latvijas privātajos mežos - 19 eiro. «Un tas uzskatāmi parāda, ka tieši privātajiem īpašniekiem piederošo meža zemju apsaimniekošanas uzlabošana mums ir vislielākais izaicinājums,» uzsver Dagnis Dubrovskis. Norādot, ka meža zemes izmantošanas efektivitāte lielā mērā ir atkarīga no izvēlētajām koku sugām un mežaudžu kopšanas intensitātes. Šobrīd, balstoties uz Latvijas Valsts mežzinātnes institūta (LVMI) Silava apkopotajiem datiem, Latvijā saimnieciski mazvērtīgās pieaugušās un pāraugušās apšu un baltalkšņu audzēs kopā uzkrājušies 81,16 miljoni m3 koksnes, un tās aizņem 312 770 hektārus. Turklāt vērojama diezgan liela neatbilstība starp pirmapstrādes uzņēmumu pieprasījumu un sugām, ar kādām mežu īpašnieki šobrīd atjauno izcirtumus. Tiesa, šai sakarā būtu ļoti svarīgi saprast, kādi šobrīd vispār ir Latvijas privāto meža īpašnieku mērķi. Jo ir maldīgi uzskatīt, ka pilnīgi visas meža zemes var teorētiski uzskatīt par koksni ražojošām platībām. Potenciālā peļņa no mērķtiecīgi audzētiem un pēc tam pārdotiem apaļkoku sortimentiem ir tikai viens no daudziem faktoriem, kāpēc cilvēks var vēlēties būt meža īpašnieks. Tikpat labi mežs var kalpot rekreācijai, dabas aizsardzībai vai malkas un nekoksnes produktu ieguvei. Vai arī meža apsaimniekošanā var tikt izmantots mūžīgā meža princips ar tikai un vienīgi no īpašnieka personiskajām vajadzībām izrietošu lēmumu - cirst kādu koku vai necirst. 

TRŪKST IZVĒLES BRĪVĪBAS 

Būtībā jau katrs iepriekš minētais mērķis nozīmē atšķirīgas mežsaim-nieciskās pieejas nepieciešamību, taču rūpīgāk pievērsīsimies tiem mežu īpašniekiem, kuri vēlas saimniekot intensīvi. Jo arī pašreizējie normatīvi akti, kas nosaka, ko un kad drīkst darīt mežā, galvenokārt ir koncentrēti tieši uz īpašnieka vēlmi gūt ienākumus no koksnes produktu ražošanas un pārdošanas. Taču, kā īpaši uzsver Dagnis Dubrovskis, arī koksnes produktu ražošanā mērķi var būt dažādi, un katram no tiem ir citi optimālie parametri (caurmērs un ciršanas vecums), kad būtu jānovāc koksnes raža. Un te var vilkt paralēles ar lauksaimniecību, kur arī katra rudenī nokavētā ražas nokulšanas diena samazina graudu kvalitāti un līdz ar to arī peļņu. 

Kā piemēru Meža fakultātes dekāns min trešās bonitātes priežu audzi. Ja īpašnieka mērķis ir audzēt tievās dimensijas - sīkbaļķus -, optimālais ciršanas vecums ir 40 gadi. Ja īpašnieks vēlas izaudzēt pēc iespējas vairāk papīrmalkas vai biomasas, ko tālāk iespējams izmantot enerģijas ražošanā, optimālais ciršanas vecums ir ap 60 gadiem. Ja meža īpašnieks ir investors (piemēram, pensiju fonds), kurš iegādājas meža zemi ar mērķi gūt pēc iespējas lielāku peļņu ilgtermiņā, maksimālā investīciju atdeve būs aptuveni 80 gadu vecā audzē. Savukārt, ja mērķis ir maksimizēt resno zāģbaļķu iznākumu, kailcirti būtu optimāli veikt pēc 110 gadiem. 

Vai meža īpašniekam Latvijā ir šāda izvēle? Normatīvo aktu bāze ir veidota, balstoties uz resno zāģbaļķu audzēšanas stratēģiju, un likumā noteiktais minimāli pieļaujamais trešās bonitātes priežu audzes ciršanas vecums ir 101 gads. Mežu īpašniekiem un līdz ar to arī visai koksnes apstrādes ķēdei nākas šiem noteikumiem pielāgoties, taču, vai tas veicina zemes resursu racionālu izmantošanu? Salīdzināšanai - Somijā un Zviedrijā meža politika respektē meža īpašnieka izvēles brīvību un robežas, kad iespējams veikt meža atjaunošanas cirti (kā Ziemeļvalstīs sauc galvenās izmantošanas cirti), ir daudz brīvākas. 

NEIEGŪTIE 20 MILJARDI EIRO

Nākamais rādītājs, kas liecina par resursu izmantošanas racionalitāti, ir ciršanas apjoma attiecība pret krājas pieaugumu un mežos uzkrātās koksnes apjomu. Kā liecina Valsts meža dienesta apkopotie statistikas dati, pēdējos gadus kopējais mežizstrādes apjoms valstī svārstās 11-12 miljonu m3 robežās, un tas ir apmēram 63% no kopējā ikgadējā koksnes krājas pieauguma. Kā zināms, valsts īpašumā esošajos mežos ciršanas apjomu atbilstoši normatīvajam regulējumam nosaka VMD un apstiprina Ministru kabinets. Tajā pašā laikā LVM apsaimniekotajās mežu platībās, kurās nav noteikts saimnieciskās darbības aizliegums, pieaugušās un pāraugušās audzēs šobrīd ir uzkrāti nepilni 82 miljoni m3 koksnes jeb 20,2% no kopējās platības. 

Ja pieņem, ka ciršanas apjoms valsts mežos arī turpmāk tiek aprēķināts pēc līdzšinējās metodikas, uzkrātais apjoms nākotnē saglabājas nemainīgs. «Protams, ir nepieciešams uzturēt rezerves fondu,» atzīst Dagnis Dubrovskis. «Taču tiek rekomendēts, ka tā optimālajam īpatsvaram jābūt ne lielākam par 10% no kopējās audžu aizņemtās platības.» 

Kas attiecas uz privātajiem īpašniekiem un pašvaldībām piederošajiem mežiem, tajos pieaugušo un pāraugušo audžu uzkrājums ir vēl lielāks un lēšams nepilnu 113 miljonu m3 apjomā jeb 31,7% no kopējās platības. Paskatoties kopumā uz visu valsti, mežos uzkrātās, neizmantotās koksnes rezerves veido 194,7 miljonus m3 koksnes, kas, pēc Meža fakultātes speciālistu aprēķiniem, ir 4,79 miljardu eiro vērtībā. Turklāt, šai koksnei nonākot pievienotās vērtības ķēdē, potenciālo eksportēto produktu vērtību iespējams pat pareizināt ar pieci. Tātad Latvijā neiegūtie ienākumi būtībā mērāmi vairāk nekā 20 miljardos eiro! 

Kā akcentē Dagnis Dubrovskis, tas uzskatāmi parāda, ka meža resursi jāvērtē nevis pēc platības un kubikmetriem, kā tas pieņemts līdz šim, bet gan tieši pēc vērtības, kas ir svarīgākais rādītājs tirgus ekonomikas apstākļos. Jo koksnes kubikmetra vērtība priežu un baltalkšņu audzēs ir kardināli atšķirīga. 

UZKRĀJUMS NOLIKTAVĀ 

Tiesa, ja tomēr vērtē pēc platības, situācija rādās vēl drūmākās krāsās. Pēc Dagņa Dubrovska aplēsēm, neracionāli šobrīd ir izmantoti apmēram 800 000 hektāru meža zemes. Ja tam pieskaita vēl 200-300 tūkstošus hektāru šobrīd neapsaimniekotās lauksaimniecības zemju platības, iegūstam nedaudz vairāk kā miljonu hektāru jeb sesto daļu no Latvijas teritorijas. Lūk, kāds patiesībā ir zemes izmantošanas efektivitātes potenciāls Latvijā! 

«Ja kokapstrādes uzņēmums veidotu milzīgus saražotās produkcijas noliktavas uzkrājumus, nedomājot par realizāciju, tas īsā laikā nonāktu līdz apgrozāmo līdzekļu deficītam un finālā arī bankrotam. Šobrīd mežos ir izveidojusies līdzīga saražotās produkcijas noliktava, un tas norāda uz neapšaubāmu nepieciešamību pārskatīt līdzšinējos saimnieciskās darbības ierobežojumus,» uzskata Meža fakultātes dekāns. «Ir jāatsakās no uzstādījuma izlīdzināt mežaudžu vecumklašu struktūru laikā, bet jākoncentrējas uz pašreizējās meža struktūras vērtību.» 

Viņš norāda, ka jau pirms nepilniem 100 gadiem, pirmās brīvvalsts laikā, līdzīgus uzskatus paudis relatīvās meža rentes teorijas pamatlicējs mežzinātnieks Eižens Ostvalds. Arī viņš savulaik vērsis uzmanību uz to, ka nepieciešams regulēt meža renti tādā apjomā, lai valsts gūtu maksimālus ienākumus no meža apsaimniekošanas. «Meža rente ir pastāvīgs un dabisks ienākums, kas saistīts ar samērā mazu darba patēriņu. Ja šī rente krīt, pateicoties meža kapitāla samazināšanai, iztrūkums valsts budžetā sedzams ar nodokļiem, kas gandrīz bez izņēmuma ir cilvēku darba auglis, bet tā taču nav izdevīga maiņa.» (Prof. E. Ostvalds, žurnāls Ekonomists, 1922. gada augusts). 

JĀMAINA NORMATĪVĀ BĀZE 

Ja paskatās uz šobrīd Latvijā notiekošajiem procesiem, kļūst pilnīgi skaidrs, ka cienījamā profesora pirms 100 gadiem teiktie vārdi ir aktuālāki nekā jebkad. Taču, lai mums vismaz rastos kaut teorētiska iespēja gūt maksimālos ienākumus no mežu apsaimniekošanas, neieciešama virkne izmaiņu normatīvajos aktos. «Ir jāuzticas meža īpašniekiem un jāpārskata Meža likumā noteiktie galvenās cirtes parametri atbilstoši dažādu mērķu mežsaimniecības prasībām. Tāpat ir jāveic pētījumi par optimālo cirtes aprites periodu atkarībā no meža apsaimniekošanas mērķiem, jāpārskata meža atjaunošanas un kopšanas prasības, kā arī ciršanas apjoma noteikšanas un apstiprināšanas normatīvais regulējums valsts meža apsaimniekotājiem,» uzskata Dagnis Dubrovskis. «Tā ir evolūcija, nevis revolūcija.» 
Viņš norāda, ka esošais meža likums nav kļūdains, taču tapis uz šobrīd jau novecojušu atziņu un tehnoloģiju bāzes. Pēdējos 15 gados mežzinātne Latvijā ir spērusi milzīgus soļus uz priekšu, paralēli attīstījusies arī kokapstrāde, un šobrīd mūsu uzņēmumi ar saviem produktiem iekarojuši nozīmīgas tirgus daļas gan Eiropā, gan citos pasaules reģionos. Taču mežu apsaimniekošanu regulējošais likuma ietvars palicis nemainīgs un būtībā kavē maksimālu jaunāko zinātnes atziņu ieviešanu praksē un līdz ar to arī zemes produktīvāku izmantošanu. Turklāt uz šo jautājumu nav iespējams skatīties tikai Latvijas kontekstā vien - ar meža produktiem mēs konkurējam globālajā tirgū, tāpēc ir ļoti svarīgi, lai netiktu bremzēta mežsaimnieku starptautiskā konkurētspēja. Zviedrijā un Somijā izmaiņas meža politikā jau ir notikušas. Protams, mums nav jāmaina likums tikai tāpēc, ka to ir izdarījušas citas tautas, taču kaimiņu piemērs noteikti jāuztver kā viens no zaļās gaismas signāliem, kas norāda kopējo virzienu, kādā vajadzētu doties. 


APTUVENIE IKGADĒJIE TĪRIE IENĀKUMI ATBILSTOŠI ZEMES IZMANTOŠANAS VEIDAM

Zemes izmantošanas veids Tīro ienākumu ekvivalents gadā Ienākumu veids 
Lauksaimniecība (graudu audzēšana) 114-213 eiro/ha + 63 eiro/ha vienotais platības maksājums + citi atbalsta maksājumi Zemes rente un atbalsta maksājumi 
Mežsaimniecība 28-256 eiro/ha, vidēji 95 eiro/ha Meža rente 
Natūra 2000 maksājumi meža īpašniekiem par saimnieciskās darbības ierobežojumiem Aizliegta mežsaimnieciskā darbība - 160 eiro/ha Aizliegta galvenā cirte un kopšanas cirte - 160 eiro/ha Aizliegta galvenā cirte - 120 eiro/ha Aizliegta kailcirte - 45 eiro/ha ES atbalsta maksājums 

MĀRIS KUČINSKIS 
Latvijas Republikas Ministru prezidents 
Jau gadu desmitiem ilgi tiek skandināts, ka meži ir viena no mūsu nacionālajām bagātībām. Vieni ar vārdu «mežs» saprot vietu, kur pēc nogurdinošas darba nedēļas atpūsties, lasot dabas veltes vai vienkārši pastaigājoties. Otri ar to saprot labu iespēju ražot preces ar augstu pievienoto vērtību, ko eksportēt par lielu cenu, tādējādi nodokļu veidā papildinot Latvijas budžetu. Jāatzīst, ka joprojām ir arī trešā cilvēku kategorija - tie, kuri uzskata, ka mežs ir vienkārši koku placis, ko var izcirst, un pārdot baļķus. Pozitīvi, ka šāds nesaimnieciskums novērojams aizvien retāk. Pasaules attīstītajās valstīs lēmumu pieņēmēji šajā jomā visbiežāk ir dzīvesgudri cilvēki, kuriem ir pragmatisks skatījums uz dabas bagātību izmantošanu, kas ir viņu rīcībā. Arī mums ir jāapzinās, ka, ignorējot pieejamos dabas resursus, ilgstoši noturēt pierasto labklājības līmeni nebūs iespējams. Tāpēc politikai jābūt vērstai uz to, lai resursu ilgtspējīga pieejamība netiktu apdraudēta, bet pieejamie resursi tiktu maksimāli apsaimniekoti. Ir nepieciešama efektivitāte visos nozares pievienotās vērtības ķēdes posmos no meža audzēšanas un kopšanas līdz produktu izstrādei. Katram zemes hektāram jābūt maksimāli efektīvi izmantotam. Latvijas meža nozare ir pelnījusi valdības uzticību. Jau šobrīd nozares uzņēmumi spēj veiksmīgi konkurēt Eiropas un pasaules tirgos un ir starp tām vadošajām Latvijas kompānijām, kas finansiāli nodrošina valsts pastāvēšanu. 

ARNIS MUIŽNIEKS 
Latvijas Meža īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs 
Lai ģimenei būtu, ko ēst, lai varētu bērnus aizsūtīt uz skolu - ir jāstrādā. Tāda pamata patiesība. Un tad ir jautājums, par kādu valsti mēs pārvēršamies - par strādātāju valsti vai nestrādātāju valsti? Var jau iztikt, ubagojot un ņemot aizdevumus, bet cik ilgi? Mēs, mežu īpašnieki, raugāmies nākotnē ar vēlmi strādāt. No apsaimniekošanas viedokļa Latvijā pēdējā laikā ir notikuši un joprojām notiek divi pozitīvi vērtējami procesi - meža īpašnieku kooperācija un īpašumu konsolidācija. Mežs aizņem 52% valsts teritorijas - kā mēs varam iedomāties, ka Latvija attīstīsies, ja mēs savu zemes potenciālu neapsaimniekosim aizvien efektīvāk? Taču normatīvajā regulējumā vēl daudz kas palicis no padomju laikiem, un es domāju, ka šobrīd mežu īpašniekiem būtu jādod daudz lielāka brīvība, ko kurā brīdī darīt mežā. Jo Latvijā meža nociršana nav meža beigas, tā ir jauna meža sākums. Un, ja šis jaunais mežs tiek veidots, izmantojot zinātnieku atziņas, rezultāts būs ļoti labs. 

ARVĪDS OZOLS 
Zemkopības ministrijas Meža departamenta direktors 
Likums, kad tas tiek pieņemts, neatspoguļo absolūto patiesību, bet tā brīža zināšanu līmeni un sabiedrības kompromisa līmeni. Tas, kas notiek Saeimā vai Ministru kabinetā, ir plašākas sabiedrības viedokļa atspoguļojums. Lai politiķi, pieņemot lēmumus, justos komfortabli, viņiem būtu svarīgi saprast, ka pārējā sabiedrība izprot šo lēmumu jēgu. Realitātē nozares izpratne par procesiem ir mainījusies ātrāk nekā sabiedrības kopējā izpratne par nozares iespējām vai uzticamību. Tāpēc šis lielā mērā vairs pat nav tehnisks jautājums - skaitļos un faktos balstīts zinātniskais pamatojums ir ļoti labs. Tas ir komunikācijas jautājums ar sabiedrību, jo lielākā daļa cilvēku dzīvo pilsētās, nevis laukos un uz mežu retumis aizbrauc pēc sēnēm. Ja pēkšņi mīļotā sēņu vieta ir izcirsta, ļoti viegli pakļauties negācijām, piesaucot celmu republiku un tuksnesi. Kaut gan realitātē skaitļi rāda pilnīgi pretējo.

Sagatavoja Pauls Beķeris speciāli žurnālam "Baltijas Koks".