Skaidrību par ievu ziedēšanas laiku ieviesīsim ar LLU Meža fakultātes prodekānes un pētnieces Solveigas Luguzas palīdzību, kura ikdienā zināšanas par dažādiem kokaugiem nodod topošajiem meža zinātniekiem un inženieriem.

Lai arī sabiedrība apgalvo, ka ievu ziedēšana ir galvenais iemesls straujām laikapstākļu izmaiņām, tā tomēr nav taisnība. Kā atklāj Meža fakultātes pētniece: "Ievu ziedēšanai un laikapstākļiem nav saistības. Maijā, kad ievas zied, tad parasti laikapstākļi vēl ir mainīgi: te ir kāda siltāka diena, te – atkal vēsāka. Pirmie saules stari tik paspēj uzsildīt ievziedu pumpurus, lai tie atvērtos, bet atkal jau nākamajā dienā ir auksti un drēgni."

Tāpat pētniece piebilst, ka katra vēsā diena pēc pirmajām siltajām dienām ir kā auksta duša, tāpēc tik ļoti pamanām un atmiņā paliek šie kontrasti, ko gadu desmitu laikā jau saistām ar ievu ziedēšanu.

Par ievām

Ieva ir krūms vai otrā lieluma koks, kura augstums reti pārsniedz 15 metrus un stumbra forma nenoteikta - tas bieži izlocīts un vainags plašs. Lapas eliptiskas, nosmaiļotas, kā arī ar specifisku smaržu. Ziedi sakopoti skarās, smaržīgi. Visbiežāk zied maija pirmajā pusē. Augļi nogatavojas jūlijā vai augustā, satur daudz miecvielu. Ieva ir klimata izturīga. Bieži veido krūmu saaudzes gar upēm, strautiem, gravu nogāzēs. Nereti sastopamas lapu koku audžu pamežā, aug trūdvielām bagātās augsnēs. Bagātīgi veido celma un sakņu atvases. Zaru noliekteņi ļoti labi apsakņojas un var veidot necaurejamu pameža režģi. Ievas bieži bojā ievu kode, kuras kāpuri satīklo lapas. Ievas veido labas lapu nobiras, kas satur fosforu un kāliju. Tās ātri sadalās un uzlabo augsnes auglību. Mežsaimnieciskā nozīme neliela. Nereti apgrūtina meža stādījumu kultūru kopšanu. Koksne mazvērtīga, izmantojama kurināšanai.